Sprieduma ar izvēdinātu galvu

Nakts pastaigas ir labs veids, kā izvēdināt galvu. Pēc mazas “sirdstriekas” un divām murgainām naktīm tas tomēr, šķiet, palīdz.

Vakar pastaigas laikā es mēģināju nosaukt vārdos, kas notiek apkārt, ko es redzu, kā man būt. Viss šķiet putra līdz es beidzot varu veltīt laiku sev un padomāt. Šķiet, ka garastāvoklis ir kā amerikāņu kalniņi - uz leju, uz augšu. Bet tomēr - ir jādzīvo tālāk.

Cilvēkos apkārt es redzu diezgan tipiskas lietas. Ļoti daudz kas balstās tieši uz emocijām, kas nav slikti. Bet, es domāju, nespēja tās nosaukt vārdos un izprast, šķiet, ir pats dīvainākais. Apzināties, kāds esi tu pats sev, ir visgrūtākais, ko var darīt. Saprast savu impulsu nianses ir tiešām grūti, bet tas mēdz ļoti labi audzināt raksturu un mērķus, kurus tiešām, tiešām vēlies sasniegt.

Pirmām kārtām ir jāsprot tas, ka tikko iepazīstoties mēs vienmēr idealizēsim otru cilvēku. Vai, nu, tas būs emociju dēļ - kā mums lika justies tajā mirklī -, vai iekāres. Protams, gan arī citu iemeslu dēļ. Bet svarīgākais ir tas, ka mēs nevaram uztvert otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Mūsu pašu prāts ir miglains un bieži vien piedod lietas, kuras mums patiesībā riebjas, nepatīk vai kaitina. Vai nu tā būtu nekā nezināšana, šļupstēšana vai citas lietas.

Nav jābūt pat alkohola rēbumā, lai mēs būtu “akli”. Kā jau bieži vien saka mīlestība ir akla. Tā nav. Iemīlēšanās ir. Tā ir pilnīgi cita emocija. Mīlestība un iemīlēšanās, man šķiet, ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas.

Bet ir jāņem vērā arī tas, ka mēs ne tikai idealizēsim otru cilvēku, kurš mums patīk vai pie kura mēs esam pieķērušies, bet arī tas, ka mēs idealizējam savus, tā teikt, ideālus - cilvēkus, kurus mēs gribētu. Un tas ir pats trakākais, ko es esmu redzējis. Šis ir noteikta veida aklums, ar kuru kaut pats netieku galā es tomēr vēl vairāk apbrīnoju citos. Tas viss apmērs kā tas izpaužas ir apbrīnojams! Un reizē traģisks. Šķiet, ka nespēja sevi izprast ir tik milzīgā līmenī, ka tas noved uz pilnīgi citiem ceļiem nekā pats ir teicis vēlas nonākt.

Ja ņem vērā to, ka iemīlējoties mēs paliek akli un idealizēsim otru cilvēku un ka mūsu pašu teiktie ideāli vai piemērotie varanti ir galīgi neatbilstoši tas, kas mēs esam, bet vairāk nāk no tā, ko mēs redzam un neesam guvuši pieredzi ar, kā tad sev saprast, kas ir tas cilvēkam, kurš vēlas sev partneri, ko viņš grib, un kas ir piemērots?

Atbilde uz to jautājumu ir tāda, ka mēs nezinam, kas mums ir piemērots, kamēr mēs neesam to piedzīvojuši. Visas tās tiekšanās pēc ideāliem ir bezjēdzīgi, ja tomēr tas nav tas. Un tas nenotiks līdz brīdim, kad tas būs sasniegts. Ir burtiski sevi jāiemet iekšā pieredzē, lai redzētu, kas ir sev domāts un kā tas ietekmē.

Pēc principiem skatoties ir jālūkojas uz tiem, kas vismazāk ietekmēs dzīves daļas, kuras ir domātas sev. Ja, protams, cilvēkam tādas nav, tad tās tomēr ir domātas tieši tam - attiecībām. Bet ne visi dzīvi viena vienīga iemesla dēļ.

Pats īpatnējākais šajās idejās ir tas, ka, ja mēs apzināmies, kas mēs esam un kā dzīvojam, vairs neeksistē tāda lieta kā pārāk dažādi cilvēki. Tas viss kļūst atkarīgs no tā, kas tiek sagaidīts. Tieši dažādība parādas otrā perspektīvā - idealizēšanā. Nav iespējams saprast piemērotību ar otru cilvēku, ja tai netiek dota iespēja.

Bet tai pašā laikā nevar zināt, kāda ir otra cilvēka redzējums un pieredze. Šī ir tā nianse, kas tomēr var gāzt visu otrādi - ja ir piedzīvots tas, kas ir piemērots, kā gan var norādīt cilvēku uz ko citu?

Un tomēr tai pašā laikā esmu es. Cilvēks, kurš velta pārāk daudz uzmanības otram un mēdzu “pazaudēt sevi”; kurš vēlas visu, bet tai pašā laikā, lai mani liek mierā. Vēlos gan izrunāt savas domās, gan arī nerunāt vispār. Kaut kā tā reakcija un sapratne man ir svarīga. Un reizē es zinu, kā tomēr tādu attālāki cilvēki man ir vairāk piemēroti. Cilvēki, kas spēj pielāgoties un ir izdzīvojuši daudz ko.

Šķietamas traumas liek man prasīt sev partneri. Drošības sajūta, kuru ik pa laikam vajag, lai justos labi. Bet, cik es esmu redzējis, tā apsēstība ar kopā būšanu nav man piemērota. Tas man ir pa daudz. Man patīk piedzīvot lietas kopā, bet tai pašā laikā es sagaidu, ka otram būs savas lietas, ko vēlas darīt, ko vēlas sasniegt.

Lai arī es melotu, ka iekāre man nav svarīga. Es tomēr esmu piedzīvojis to, ka tās var būt pa daudz. Tā man šķiet kā apsēstība ar sevi. Es pats cenšos ieturēt balansu starp būšanu formā un laiku sev domāt. Man tomēr stiprā puse ir galva uz pleciem.

Lai vai arī kā ir jāņem grožos sava dzīve. Jātiecas pēc virsotnēm, kuras es vēlos sasniegt.

Birkas:

atpakaļ

uztaisīts izmantojot cayman-theme no Jason Long. LICENCE