Aplinki

Ir četri naktī. Es esmu noskatījies lielu daļu no ziepju operas EastEnders. Un šis man ir jāatceras.

Psiholoģija ir dīvaina. Es caur piemēru, ko tikko skatījos, redzēju, cik daudz es esmu darījis nepareizi. Cik daudz patiesībā nav bijis tas, ko es gribu. Un cik ļoti es apbrīnoju cilvēkus, kas māk būt atklāti pret savām emocijām.

Skatoties Bena un Kaluma attiiecības, kā tās tajā seriālā izvēršas, es iemācos nosaukt lietas, kuras es gribu. Tas ir īpatnēji, ka es reti skatos ko tādu, bet katru reizi pēc mēnēša es savu emociju uzplūdā noraudu visu nakti, jo es redzu vērtības, kuras es gribu savā dzīvē.

Es esmu ļoti daudz koncentrējies uz seksualitāti. Esmu gandrīz vai pētījis visas nianses, bet katru reizi uzpeld mans provokatīvisms. Es katru reizi izaicinu uz kaut ko vairāk. “Kur ir tas vairāk?” es bieži vien jautāju.

Drīz aprīlī būs pagājuši 10 gadi kopš esmu “zaudējis nevainību”, bet tas neko nenozīmēs. Es zinu, ka tiekos bieži ar vīriešiem tāpēc, ka man ir emocijas, kurām nav bijuša piepildījuma. Tas sāp. Viss sāp.

Es tagad apzinos, ka daudz kas, ko es esmu darījis, ir dīvainu problēmu dēļ. Es neuzticos cilvēkiem. Un vēl joprojām esmu šausmīgi piesardzīgs. Nekad nelikt manīt sevi otram. Kaut pat, ja es esmu iemīlējies. Es nevaru saprast, kur ir tā robēža. Vai es baidos no sāpēm? Es nebaidos vilšanos, bet tomēr tā pagātne nāk līdzi līdz brīdim, kad es uztaisu šādu huiņu - visu nakti skatos seriālu, lai kaut cik justu, ka es neesmu tikai miesa; lai kaut cik justu to, ka ir cilvēki, kas vēlas uzticēties.

Bet, bet … es esmu nolaidis garām. Pēdējā laikā pārāk bieži. Man vai nu gribas pazust sevī un ne ar vienu nerunāt. Bieži vien palaižot pareizos mirkļus, kad vajag. Vai tieši otrādi - pieturos pie domām, par kurām es vienkārši šaubos.

Atzīt sev, ka ir bail tikt sāpinātam ir grūti, bet šis man ir jāatceras. Šis teksts tiešāk ārā.

Bet kur gan es varu atrast atbildi uz jautājumu, kā panākt, ko es gribu. Mani visu laiku māc šaubas. Man paliek arvien vairāk bail, ka mani varētu nesaprast, ka es palikšu tur, kur es esmu. Vai tiešām visi vīrieši ir tik … ne man. Es nezinu, ko darīt. Kļūstu provokatīvs, lai vismaz redzētu kaut cik no tā, ko gribu. Lai redzētu godīgu seju.

Dzīve laikam ir vienas vienīgas šaubas.

Šaubas par darbu. Šaubas par citiem. Šaubas par visu.

Es atceros, cik patīkami bija, ka ir kāds, kurš tevi balsta. Kaut es īsti nebiju tiešs, un tā bija mana kļūda, man tomēr ļoti palīdzēja tas, ka ir kāds, kurš vienmēr atgriežas pie manis. Es to tiešām augstu novērtēju. Pat gribēju viņu bildināt.

Bet, kā jau man māsa ir daudzas reizes teikusi, ir lietām jātiek pāri. Es to mēdzu sev tagad ilgi atkārtot, ka ir jātiek. Bet vēl joprojām es noraustos par katru iespēju savu bijušo satikt. Es esmu pēc šī visa laika ļoti dusmīgs. Es nekad nebiju domājis, ka es vilkšu (atkal) šādu akmeni sev līdzi. Es esmu dusmīgs par to, ka es palaidu cerību. Es esmu dusmīgs par to, ka biju akls. Es esmu dusmīgs par to, ka es paliku mierīgs un netiekos attiecībās pēc kā vairāk tad, kad man viss ir, bet otrs sagaida vēl daudz vairāk. Un tas mani nogurdina - man tik daudz nevajag.

Bet arī ir tā viena dīvainā lietā, kurai es nezinu atbildi. Es esmu sācis būt pārāk neitrāls. Tas it kā nav slikti, bet tomēr. Es prasu atļauju un nesaku, ko es tiešām jūtu. Tur varētu būt problēma. Nezinu, vai es neesmu nošāvis greizi, jo šis ir kļuvis automātiski un dīvaini.

Es esmu uztaisījis sev aplinkus. Pārāk daudz aplinkus. Es noliedzu sev, ka man svarīga iekāre. Es noliedzu sev, ka man vēl sāp. Es noliedzu sev, ka prasās, ļoti prasās kādu jauku vīrieti sev blakus.

Un šitā es daru katru reizi, kad es atrodu sevi bez partnera un vientuļu. Jā, es mēdzu sevi mānīt, ka patstāvīgie seksa partneri man palīdz. Zināmā mērā tā ir drošības sajūta, bet tādi nav spēles noteikumi. Tā ir plika iekāre. Un lai arī kā es baudas laikā gribētu, lai man nav jāiet prom, es tomēr, pirmkārt, meloju pats sev.

… un tā es iemācījos patiesu uzticību. Nezinu, vai tas būtu godīgi teikt, bet tomēr esmu daudz ko iemācījies. Iekāre nav slikta lieta, bet, kad tevi ir abi, neko citu nevajag. Nesaprotu, kāpēc es ātrāk to nesapratu.

Un tik un tā pēc visa šī teksta, es nezinu, ko darīt. Es nezinu, kā saprast pareizi, vai ir vērts.

Tieši un atklāti biedē cilvēkus. Neviens tak nav gatavs teikt, ka viņi tiekas ar citiem, jo jūtas vientuļi. Vai tāpēc, ka šoreiz uznāca vēlme pēc seksa. Tas ir īpatnēji, cik ļoti cilvēki ir rezervēti. Un es nesaprotu kāpēc. Es redzu sevī līdzīgas lietas, bet mans prāts to nespēj sagremot, ja es neatrodu piemēru ārpusē - piemēru tam, kāds es esmu kaut kādās situācijās.

Un sekss arī nav tas labākais veids. Jā, protams, cilvēki tā visu laiku iepazīstās un paliek, bet tomēr. Kas gan ir vairāk un kā to noteikt? Kādas ir tendences un kur ir tās maskas? Kādi ir tie aplinki, ko citi dara, lai es varu redzēt cauri?

Bet vienmēr es varu kļūdīties. Tas viss var būt mans veids kā iegūt informāciju. Tās visas uzticības problēmas grauž. Diezgan liela man laikam ir vēsture ar to - jau kopš pašas bērna kājas man ir bijušas problēmas ar uzticēšanos. Vai arī ar bailēm tikt sāpinātam, vilties. Priekš kam?


Es esmu nomierinājies. Sava veida cīņa pašm ar sevi. Izklaides un dzeršana - tas man nepalīdz. Piedzerties ir tiešām garlaicīgi un stulbi. Labi, ka tajā virzienā es neeju. Gribu izdejoties, tikt vaļā no tās visas enerģijas, kas iekšā ir sakrājusies un būt mierā. Šitā es sevi čakarēju, bet es nezinu, kā to mieru panākt. Es negribu sevi noslogot tāpēc, ka man kaut kas ir prātā un mēģināt aizmirsties. Ko gan citu var darīt?

VējaSkrējējs

Birkas:

atpakaļ

uztaisīts izmantojot cayman-theme no Jason Long. LICENCE