Droši, droši, droši

Kā nelaime pienāca pirmdiena. Sarkanām aizpampušām acīm es piecēlos un jau sen bija jādodas uz darbu. Šis nogurums no šādām dienām mani neatstāja visu dienu. Centos koncentrēties uz monitoru un pumpēt iekšā kafiju līdz beidzot varēju doties mājās.


“Un?” es domāju, aizmirsis, kas notika brīvdienās. “Un bija labi.”

Kā jau es esmu rakstījis iepriekš būt, tā teikt, “savas fakultātes” sabiedrībā ir īpatnēji. Tagad jau šķietami redzu cauri visām spēlēm, visām īpatnībām un visiem, kas stāv maliņā. Te - aizmiršanās, tur - grūtsirdība, citur - bailes. Nezinu, vai es esmu visu pareizi nolasījis, bet par katru man būtu ko pastāsīt.

Tā es ar mazliet surstošu kaklu dejoju uz netīrās deju grīdas un smejos. “Ak, šie cilvēki!” es domāju par visām izrādīšanās vēlmēm. Tā šķietami es biju pāvu barā. Cits krāšņāks par citu, cits lecīgāks par citu. … Līdz man izgāza virsū vienīgo garšīgo koktēli. Atkal.

Īpatnēja ir tā vēlme doties uz turieni. Dažreiz tas asociējas ar tukša ledusskapja virināšanu. Kaut vairs neapbrīnoju citu nespēju apmeklēt to klubu skaidrā, es tomēr piefiksēju ātri arī slēptos mērķus. Es? Es gāju dejot, mēdzu sev teikt. Un šoreiz arī tā bija. Ielenkts vīriešu pūlī es aizvēru acis un aizmirsos, kur es esmu. Brīvība. Bija lieliski pavadīts laiks! Es nosvīdis lēnām virzījos uz mājām.

Un tad galva uzprāga. Ja dejojot es jau biju aizmirsies ritmos un skaņās, tagad es atcerējos, cik patiesībā būtu bijis forši, ja kāds man nāktu līdzi. Spontāni sāku skatīties telefonā, vai kāds nav uzrakstījis. Neviens. Apskatīju portālā apkārtni - nekas. Nē, ne nekas, bet tas pats: šis mani kaitinās; šis pats nezina, ko grib; šis nav spējīgs ko vairāk; šis - nē, tā nebūtu laba doma … kur viņš palicis?

Paķēris pa ceļam jaunu paciņu cigarešu, es aizvilkos līdz pagalmam. Alkohola sajūta nebija vispār - viss izgājis. Aizšķīlu cigareti un ļāvu domām lidot.

Uzpeldēja doma par jaunekli, kurš nesen baigi bija manī ieķēries. Interesanti. Kaut kā likās, ka viņā es redzēju sevi pirms 10 gadiem, kad vispār sāku rakstīt šo dienasgrāmatu. Cik viegla pieķeršanās, tik ātra, es apbrīnoju. Šī brīvība vienmēr ir atgādina. Bet tomēr tik bērnišķīga - puisis knapi ticis ārā no viena ķērāja nagiem slēpās ārā aiz stūra. Elsodams pīpēja. Puisis ne vīrietis, bet prātīgs. Cik sapratu no viņa draugiem, viņš, lai cik liels ballētājs būtu, vienmēr ir sapratis, ko viņš negrib. Gan ar sapratīs, ko arī grib!

Tad, kā par nelaimi, uzpeldēja pieķeršanās. Pauze. Ja atceros, es sev aizliedzu pieķerties. Pati nesenākā reize gadu garumā bija ļoti sāpīga, bet tomēr … uzpeldēja. Labi. Viss. Kas tur bija tāds, lai es 6 no rīta domātu par viņu? “Tu viņu pat neiepazini. Pilnīgi svešs,” teica saprāts. Es pasmējos par sevi - man patīk izbaudīt. Cik gan ļoti es novērtēju, ka pret mani izturas mīļi. Tas viss aiznes labās atmiņas - nu, un, ka nenoķēri, ka lēnām kontakts izgaida un neturas? Viņš bija jauks. Es nopūtos.

“Peldam tālāk?” es domāju, izvilcis nākošo zārka naglu. “Kur es paliku?”

Jā, es pārdomāju sevi. Kā man sevi ir jāparāda, lai būtu tāpat, lai būtu jauki? Es jau kādu laiku esmu jokojis, ka biju meklējis sev Radiatoru ziemas laikā. Tagad tas naivais jociņš ir kļuvis reāls. Man tas tiešām patīk! Kau kā pēc kāda laika, ja pārdomā kaut kādus mirkļus, var vieglāk saprast, ko īsti sagaida.

Es gribu iziet ārā no šīs spēles. Bet man šķiet, ka es esmu aizmirsis, kā runāt. Agrāk kaut kā šķiet, ka ir sanācis sarunāt pabūt tuvāk ar kādu jauku cilvēku. Tagad? Es nezinu. Ļoti iespējams uzmācas neatrisnātās lietas iekšienē. Dīvainā kārtā naids ir iespaiedis un netieku no tā vaļā. Bet ir miers vismaz par to, kas ir noticis.

Tā mēģinot tikt tuvāk, justies droši, esmu uzvedies īpatnēji pat priekš sevis. Kaut kā tas viss gandarījums, ka ir bijis jauki gulēt ar kādu kopā bez tipiskās spēles, ir ļāvis vairāk izpaust slēptās vēlmes. Es tiešām nezinu, vai var būt tā, kā es domāju. Es esmu piedzīvojis piemērus, ka var būt brīvība un saikne. Un reizē es esmu piedzīvojis to, ka tas viss arī turpinās. Ir grūti salīdzināt to, kas skaidri izprasts un par ko galīgi nav ne jausmas. Šaustu es sevi par to, ka man godīgums un atklātība ir ļoti svarīga. Es esmu piedzīvojis to smagāko, kas liek vēl vairāk tikt vaļā no to, ko esmu iemācījies.

Nezinu, … es gribētu mieru. Man tomēr vajag kādu ik pa laikam, ar kuru gulēt kopā.

Es tagad saprotu, ka pirms 5 gadiem tā vēlme satikties un iegūt pieredzi nebija tieši seksa dēļ. Es esmu cilvēks, kuram ir svarīgi pieskārieni. Un tagad, kad liela daļa man tuvu draugu vairs nav netālu, es reti gūstu kādu labu apskāvienu.

Īpatnēji, ka tas mani padara tādu pašu, kā pārējie portālos. Bet es vismaz varu to izteikt.

Ceru, ka piektdienas iemīlēšanās lēnām pagaisīs un otra izaugs. Redzēs ko priekšceļš dos!

VējaSkrējējs

Birkas:

atpakaļ

uztaisīts izmantojot cayman-theme no Jason Long. LICENCE