Ko drīkst gribēt?

The deceiver says, he says
"You belong to me
You don't wanna breathe the light of the others
Fear the light, fear the breath
Fear the others for eternity"
But I hear them now, inhale the clarity
Hear the venom, the venom in
What you say inoculated
Bless this immunity

Fear Inoculum

Ir īpatnēji laiki pienākšu, es teikšu. Ir daudz pagājis tik īsā laikā. Bet es neko no tā nenožēloju. Tas nebūtu es.

Nesen man bija interesanta saruna ar vīrieti, kuru tajā laikā iepazinos. Mēs runājām par attiecībām un prasībām, par visu un neko. Bet viens īpatnējs jautājums man palika galvā: “Es es īsti vēlos no otra cilvēka?”

Pirmajā mirkļī es apjuku. “Ko? Kas?” es domāju. Tas likās tik dīvains jautājums, ka pat nebiju iedomājies to sev jautāt. Bet tiešām, ko gan es īsti vēlos no otra cilvēka? Ja paskatās dziļāk, kas īsti ir tā būtība un saskarme, pēc kuras es tiecos?

Visgrūtāk ir izzunāt ir izzināt sevi. Tas ir tas, ko es esmu secinājis, jo biežāk savas īpašības pamana tikai, kad tās citi tev atgādina. Līdzīgi kā ar čāpstināšanu. Ir tik ļoti liels pieradums, ka par netiek pamanīts, ka tas notiek. Bet tomēr ir lietas, kuras izzināt. Vajag sevi spiest un tiekties augt.

Es sāku tikties ar saviem draugiem, lai saprastu to gandarījuma atšķirību starp dažādiem cilvēkiem. Cik es esmu sapratis, ir jābūt tiešām īpašam cilvēkam, lai varētu sevi izprast esot vienam pašam. Šī tikšanās man atgādināja par lietām, kuras es izbaudu, kuras man šķiet īpaši vajadzīgas - kāds ir tas draugu tips, kas mani piesaista un ir visvairāk patīkamu būt ar.

Bet ārpus mājas dzīves jautājumi par to, ko man patīk darīt un ko es daru, kad man ir garlaicīgi, ir jau sen atbildēti. Tā daļa no šī bija atgādināt sev, cik man ir svarīgi, lai vīrietis, kurš man būs tuvākais ir spējīgs viegli iesaistīties ar savu pienesumu tajās lietās, ka man patīk. Es nebiju domājis, ka man tas ir svarīgi, bet ir.

Līdz šim es esmu redzējis no malas, ka man bieži vien patīk vīrieši, kuri nav tik ļoti spējīgi iesaistīties vau vispār kaut ko dot veidam, kā es dodu priekšroku atpūsties. Bieži vien vairāk piesaista pazušanu dzeršanā un stulbos jociņos. Es esmu tik daudz laikam sev teicis: “Cik, nu, var?” Un tomēr… ir jābūt balansam.

Ar šo sākot, es skatījos, kādi man partneri ir bijuši, kurus es esmu gribējis iltermiņā. Tas ir noderīgs solis saprast, kāds bija domu gājiens, kas piesaistīta un ko gaidīja.

Es atceros, ka studentu laikos man piesaistīja gan izklaides, gan arī prāts. Es nebiju domājis, ka šīs lietas var savienot. Bieži vien tie stereotipi jau ir rodušies no tā, ka tiem, kuri visvairāk grib uzzināt, vismazāk prasās izklaides. Bet kaut kā arī tā ideja ar laiku tika izaicināta un apgāzta.

Līdz ar darba sākšanu un citiem parvērsieniem dzīvē man mainījās tēls tam, ko es gribu. Iespējams šajā laikā es sāku iedomāties, ka es nevaru prasīt to ko gribu. Ir jāiztiek ar to, kas ir. Tas nav slikti, bet tā visa latiņa ir bijusi pārāk zema. Es esmu balstījies ir vienu labāko īpašību un neesmu skatījies kopumā.

Ja cilvēks, kurš pragmātiski apsver, kādam būtu jābūt viņa partnerim, tad īsti nevar balstīties uz vienu daļu no cilvēka. Tā nav sadalāma lieta. Var, protams, ņemt kompromisus, bet cik? Lai saprastu, ko grib, ir jāsāk ar ko negrib. Šajā gadījumā - melanholija.

Par melanholiju es saucu dīvainu, bieži vien pesimistisku gremdēšanos atmiņās. Cilvēks pats sev sadragā garastāvokli, lai čakarētu gan sevi, gan citus. Bieži vien uzpeld šaubas par to, kas notiek dzīvē, un nespēja to apvaldīt. Šī melanholija ir redzaa daudziem cilvēkiem, bet, cik es esmu redzējis, ne visi ir spējīgi to savaldīt. Tas man ir dīvaini. Kaut pats es esmu juties drausmīgi, kaut kā tomēr es pavelku sevi atpakaļ uz ceļa, kuru gribu iet.

Bet… ne tikai raksturs. Esmu domājis, vai es gadījumā nemēģinu noliegt savu iekāri. Bieži vien ir bijis tā, ka pavelkos uz vīriešiem, kuru jaukums un labsirdība pārspēj iekāri, bet tomēr nav tas. Nav man. “Vai man tomēr ir jāatdzīst, ko es īsti iekāroju?” es sev vienreiz jautāju.

Ar iekāri man ir bijušas dīvainas attiecības. Iekārot ir vienkārši, bet sagaidīt grūtāk. Pieredze bieži vien man ir parādījusi to, ka vīrieši, kurus iekāroju vairāk spēlē spēles, apzinās sevi un to izmanto it kā nekas cits neeksistētu par to tēmu. Apmātība par sevu ķermeni liek vienkārši mest ar ķieģeli.

Interesantākais ir tas, vai tomēr man nevajadzētu sev atļaut - gan iekārot, gan meklēt ko vairāk. Izklausās pēc “sapņu puiša”, bet tādi ir. Tur tā problēma! Ja reiz esi ticies (un pie tam ļoti jauns) ar puisi, kurš bez tā, ka viņš nevarēja atļauties izpētīt kopības būšanu, ir visvairāk atbildis tam, kā man patīk, es druasmīgi. Tas ir piemērs, ka paceļ satiņu un liek justies neapmierinātam ar katru vilšanos un katru vēlmi tiešām būvēt.

Tad ko gan drīkstu gribēt?

Laikam visu. Tas ir tik vienkārši, ka pat grūti noticēt, ka var atbildēt ar vienu vārdu. Es drīkstu gribēt būt kopā ar iekārojamu vīrieti. Es drīkstu gribēt atrast kādu, kurš ir gatavs maniem domu lidojumiem.

Un tā sagaidīšana. Tas ir tas. Es no otra sagaidu savu pusi. Es sagaidu kompanjonu. Es sagaidu, ka otrs būs pats.

Bieži vien ir tā dīvainība, kas man dažreiz šķiet ir diezgan bojājoša, - mēs būšanu kopā iedomājies kā būšanu pusītēm no viena vesela. Tā nav. Tas rada līdzatkarību, kas vēlāk rada nespēju runāt un izrunāt lietas tā, kā tās tiešām ir. Šī noturība pie savas esības ir ļoti svarīgi - otram nekad nav jāatdod sevi otram. Ir jādalās. Tas, man šķiet, ir daudz veselīgāk nekā pazaudēt sevi.

Lai arī kā man ir pēdējā laikā gājis. Un lai arī kādus tiltus es esmu dedzinājis, ļoti ceru, ka šo atcerēšos.

VējaSkrējējs

Birkas:

atpakaļ

uztaisīts izmantojot cayman-theme no Jason Long. LICENCE