Meaning is a jumper that you have to knit yourself

Es vēlētos tagad nosist laiku. Paskatīties kādu video mo mūžīgās YouTube kolekcijas vai kādu filmu. Bet zinu, ka man vajag rakstīt. Īsti lielas domas vēl galvā nav. Bet savārstījumi tomēr uzpeld līdz apziņas virsmai.

Kaut kā esmu pieņēmis mainīt visu, kas ar mani notiek. Es tiešām nezinu, vai man pietiks tam spēka, un es neaiziešu vecajās sliedēs. Jūtu, ka man nav lielas izturības darīt to, kas man būtu labāk, jo vecie ieradumi paši par sevi atgādina. Bet sāku ar izzināšanu.

Reiz sanāca vakars, kur mani uzaicināja pasēdēt pāris pseido-draugi. Zvans. Vai nevēlies mums pievienoties? “Kas ir mēs?” es jautāju. Nometa klausuli. Pārklausīšanās, kā es vēlāk noskaidroju. Bet es tomēr aizgāju līdz iecienītajam krodziņam. Pasēdēju, paklausījos tos pašus stāstus, tos pašus jokus. Nekā, es domāju. Es neredzu neko šajos cilvēkos, kas mani papildinātu. Pusgadu notriekts laiks alkoholā un paģirās, lai toreiz mans puisis iepazītu daļu no tā, kas man patika.

Līdz devāmies mājās. Biju vīlies, bet nobriedis ko mainīt. Tur arī viņš - Mazais - bija. Grūti. Ne es sapratu, kas notiek, ne es sapratu, kas notiks. Vajadzēja atbildes. Pie durvīm, līdz kurām vēl es spēlēju ignorēšanas spēli, es tomēr viņu uzrunāju. Jautājums, kuru es neatceros, bet atbilde bija nē. Vajag uzskriet pēc šķiltavām, es aizcirtu durvis viņam deguna priekšā. Mazliet vīlies par tādu atbildi un aizdomājies, tiku augšā. Pārāk daudz neatbildētu jautājumi bija, ka pat aizmirsu pateikt, lai pagaida - ir jāizrunā lietas.

Paķēris šķiltavas skrēju lejā, zvanīju - pagaidi, mums jāparunā. Tā mazliet noskrējies un neveikls, tomēr sāku viņu iztirzāt.

Atceros, ka šādā stāvoklī es sen neesmu bijis. Milzīgā pašdisciplīna man nav atļāvusi parādīt manu neveiklību, pieķeršanos un nepieciešamību pēc otra cilvēka. Bet tomēr es biju nolēmis, ka vajag izrunāt ar bijušo, kas gan ir noticis greizi.

Mēs esam pārāk dažādi, viņš vienmēr ir atkārtojis, un es nekad neesmu ticējis. Es vēl tagad neticu un nekad neticēšu, jo mēs nebijām pārāk dažādi. Mēs nespējām izrunāt, kas ar mums notiek. Katra reize, kad kāds no mums mēģināja, otrs nenāca pretī. Atmeta frāzi un, negribēdams izjaukt mieru, apklusa. Tā tāds miers bija - nekāds. Tikai mirkļos, kad saprāts vairs nejaucas iekšā bija atbildes formā, kas ir pats sliktākais - dzērums, nespēja koncentrēties, izrunāt, strīdi.

Tas vakars deva atbildes, kuras nožēloju. Pārāk daudz neglītas patiesības, pārāk daudz, lai sagremotu. Mana doma pirms diviem mēnešiem, kad mēs pārrunājām, ka mums ir problēmas, bija paņemt pauzi. Laiku kam jaunam mazliet. Spēt ar jaunu skatījumu paskatīties vienam uz otru. Tas ļoti sāpīgā veidā arī notika. Bet mēs nerunājām. Dzērāji iznīcināja domu, pie kuras gribēju turēties - cerībā.

Es sapratu, kā es veidoju attiecības, kādas ir galvenās vērtības. Ne jau fakta pēc. Vai kā citi - attiecības, strīdi, neieredzēšana. Es tā nekad neesmu to būvējis. Vienmēr esmu uzturējis cerību, vienmēr bijis pie domas, ka mani bijušie vīrieši ir vēl mazliet tagad mani esošie. Nav lauztas sirds, nav naida. Ir tikai laiks, kurā viens otram ir bijuši tuvākie.

Tovakar es sapratu, ka man bija iespēja atjaunot attiecības un izdarīt pareizi - dod ziņu, ka nekas nav beidzies, ka vēl viss ir iespējams. Es atceros to, ka tolaik es nevarēju sagremot to, kas bija noticis. Man nebija atbildes. Es nebiju gatavs. Un, lūk, tāpēc pseido-draugiem ir jāiet, kur acis rāda. Man bija nojausma, ka viņi un arī citi nedomā, kāda ir mana dzīves uztvere. Katra reize, kad mēģinu parādīt savu domāšanu, tas pazūd jokos, zobošanās, pazemošanā un nenoteiktībā. Viņi pielika savu roku tam, ko visaugtāk novērtēju. Lai viņiem laba dzīve bez manis!

Tonakt pēc sarunas par bijušo es mājās raudāju. Pazudu savā pasaulē. Lai arī cik saprāts smietos par sevi, es biju pārāk vīlies sevī. Kāpēc man šādām ļoti svarīgām lietām vajag tik daudz laika, lai saprastu? Kāpēc nesanāk izrunāt lietas? Un galvenais - kāpēc tev nebija uzticības man? Vai arī nav bijušas nekad.

Sevis žēlošanas uzplūdā es rakstīju viņam, ka viņam ir jāatgriežas. Jāpamet savs pārāk ātri dabūtais ārzemnieks un jāatgriežas. Lai arī cik es sev teiktu, ka tā nav laba doma, saprata balsi pirksti nedzirdēja. Bija tikai vilšanās sajūta par sevi, zaudējums savai būtībai un pirmā lauztā sirds.

Pagājušo nedēļu es raustījos kā pārlietojies enerģijas dzērienu. Naktis ar nomierinošajām zālēm kaut kā palīdz, bet tās prātu nesakārtos.

Man teica, ka man ir jāmainās; ka es esmu parāk nenoteikts, pārāk vispārīgs, pārāk mainīgs. Tā būtu kļūda, man šķiet, ja es nogremdētu to visu dažādību, iespaidus, redzējumu un spēju iedziļināties. Vai tiešām man ir jākļūst vienpusējam? Kāda no tā jēga? es Mazajam jautāju. Bet viņš man tikai atbildēja to, ka viņš nesaprot, kāpēc es pieminu egoistiskas filozofijas, kāpēc es mētājos pa tematiem, kāpēc es esmu tāds, kāds es esmu.

Bija daudz labāk parunāt ar māsu, pāris draugiem. Aizbraukt burāt brīvdienās, pasēdēt ar Mežinieku vakarā, pastaigāt ar māsu pa Rīgu. “Cita pasaule, vai ne?” viņa man visticamāk teiktu.

Nav tā, draugi teica, ka es plātos ar idejām un izliekos, kas es neesmu. Es vienmēr esmu bijis ar plašu skatu uz pasauli. Vienmēr ieinteresējies par visu un visiem. Tās visas runas, kurām nav sākuma, vidus un beigu, ir tikai tāpēc, ka es redzu tajās lietās vērtības, ko es vēlos kultivēt sevī - pašdisciplīnu, godprātību, skaidru redzējumu, patiesu mīlestību, godīgu dzīvi, patiesu viedumu. Es nekad neesmu domājis vai strādājis pie tā, kā to pasniegt citiem, jo visiem, kuri mani zina, ir vienmēr bijusi vēlme iedziļināties manā strupajā runā, nepareizi izvēlētajos vārdos vai vispār domu vēmekļos.

Bet es esmu sapratis, mana dzīves jēga ir attīstība pati par sevi.

VējaSkrējējs

Birkas:

atpakaļ

uztaisīts izmantojot cayman-theme no Jason Long. LICENCE