Iespaidu terapija

Ir pagājuši deviņi gadi kopš es rakstu šo publisko dienasgrāmatu. Daudz kas ir noticis un daudz kas ir noticis pa laiku kopš pēdējā ieraksta.

Es nācu mājās pēc pasākuma. Paēdis, neatvadījies no paziņām vai draugiem (kas gan zin’, kas viņi man ir). Ar senu seno dziesmu My December uz austiņām es gāju. Visu vakaru es lasīju šo emurāru. Es smaidīju. Smējos par sevi, domāju par sevi, atkārtoju sev. Biju aizmirsis, kas gan ar mani pa šiem gadiem ir noticis. Bet es esmu atpakaļ. Savācis savas domas diez gan bēdīgos laikos. Es rakstu.

Laiks mazliet pagāja, un es atkal biju atpakļ pie Mazā. Visu šo klusēšanas laiku es biju ar viņu kopā. Jau iepriekš redzēju, ka citiem rakstītājiem tā ir. Viņi apklust. Rutīna noēd visu, ko grib uzrakstīt. Visam, kam gribas vēltīt domas, vairs nav laika. Vieglums iestājas galvā un vairs negribas neko.

Bet nav bijis viegli. Ja iepriekš esmu centies runāt, atrast kopsaucēju, atrast vienojošo, es pazudu. Starp divām pusēm bija klusums, neērts klusums. Varētu ko teikt, bet, lai arī kā meklētu ar ko sākt, viss beidzas ar “Tas nav svarīgi”, “Viss chill” vai, kā es saku, akmeni sevī.

Šoreiz cerības pirmās nenomira. Pašam ir jādot tas trieciens, lai apklust un beidz truli džinkstēt ausīs. Kas tika noklusēts skaidrā, viss birā ārā tiklīdz alkohols tika pieminēts. Kā gan citādi, lai es tieku klāt? Kā lai citādi es uzzinu, kas nav labi?

Nav labi viss. Cīņa ar vārdiem un dažreiz dūrēm. Naids, nespēja un smagi laukakmeņi mesti. Pazūd krāsas visam iepriekšējam, kas piedzīvots. Pazūd nozīmes. Pazūdu es. Lai arī cik riebīgs būtu es, es neesmu Tāds. Šim bija jābeidzas.

Es laikam biju aizmirsis, ka esmu cerību cilvēks. Ne velti bija pagājuši vairāk kā divi gadi. Kopš dienas, kad dabūju atbildi, ka mēs vairs neesam nekas, es nedomāju par to, kas ir noticis. Biju ārzemēs. Atpūtos. Bet pēc ceļojumiem ir jāatgriežas atpakaļ. Un arī pēc notikumiem ir jāapsēžas un jāpadomā.

Viss sākās kā lavīna. Viens slikts notikums pēc nākošā. Nozagts ritenis, nomiris kaķis, un uzpeldēja milzīga vilšanās. Es domāju: “Tu redzēji izmaiņas. Tu uzķēries uz bēdām un līdzjušanas. Tu centies būt blakus.” Un es salūzu. Sirds sāpēs spiedzās smadzenēs kā īlēns uz lobotomiju. Pārņēma neziņa. Bailes par to, kas cilvēki īsti ir. Kas vispār var notikt? Vai maz ir tā, kā agrāk?

Es pazudināju sevi vieglprātīgās domās. Man gribējās, lai tā tas būtu. Lai tik izspiež ārā to, kas man bija galvā. Lai vismaz izklīst domas galva, un man ir vieglāk.

Bet es nebiju mainījies vienīgais. Man sākās iespaidu terapija.

No katra vīrieša, ar kuru satikos, bija jauka attieksme. Man jautāja par to, kas notiek manā dzīvē, kā es tieku ar to galā. Bija sapratne, bija vēlme palīdzēt. Es nezinu kā, bet tas viss sāka augt. Mirklī, kad jutos vissliktāk, mani gribēja satikt puisis, kas man atgādināja visjaukākos mirkļus. Kā terapijā es atgriezos atpakaļ pie spējas tikt ar sevi galā un izdarīt to, kas jādara. Mazliet bēdīgs vēl joprojām, bet izmaiņas notiek.

Kā kulminācijā es tagad rakstu. Par to, kā pēdējā tikšanās man liek pārdomāt, kas gan ar mani notiek. Un arī, kas ar viņu notiek? Sajūta tāda, kā būtu iemīlējies. Vai arī drīzāk pateicīgs par laiku, ko pavadījām kopā.

Es atceros viņu jau kādu laiku. Iekāri tolaik es izmetu miskatē, lai netraucē. Es tagad es mulsu. Mulsu kā agrā jaunībā, nezinādams, ko darīt, ko paredzēt. Es nezinu domājis, ka tā tas viss notiks. Laikam ir mirkļi, kuros es vēl esmu naivs. Bet tomēr es atceros to, kā simpātijas dominēja par galvu. Iekāre izgaisa, un, lai arī es sāku atpazīt tā vakara mērķus, es pazudu viņa skatienā.

Skatoties paplašinātajās zīlītēs, es smējos. Es sevi vairs nepazinu! Es gribēju palikt viņa rokās tāpat vien. Kaut nezina vēl par sevi atgādināja, es jutos droši. Šī terapija man palīdzēja.


Es domāju, ka paņemšu laiku sev. Mierīgāk paskatīšos uz dzīvi, lai izveidotu atkal jaunu dzīves prieku un vēlmi darīt ko interesantu un jaunu.

VējaSkrējējs

Birkas:

atpakaļ

uztaisīts izmantojot cayman-theme no Jason Long. LICENCE