Vai tu mani saproti?

Laiks ir pagājis. Diemžēl daudz laika ir pagājis. Iespējams, pa šo laiku es esmu aizmirsis to, pie kā es ļoti vēlos turēties. Varbūt es esmu pazaudējis daļu sevis, ejot aplinkus. Varbūt es esmu pazaudējis daudz ko.

Tā bija sajūta. Tā nebija darbība. Laiks, kuru pavada kopā, laiks, kuru cenšas aizpildīt, lai būtu labi. Es jūtu, ka ar varītēm tiecos pēc tās. Ikdienas šķēršļi liek attiet no tā, bet es vēlos atgriezties uz ceļa. Sasniegt un turpināt.

Vai tu mani saproti? Es tu maz saproti, kur es vēlos doties? Ir šī vieta. Dziļi, dziļi. Es par to nerunāju, bet to var just. Tā vēlme, ko mēs cenšamies aizpildīt. Vēlme, kura spiež iet uz priekšu. Vēlme, kas liek tiekties pēc tuvuma.

Bet, nē, ak cilvēki! Lai cik kā es censtos izteikt vārdos to, kas nav izsakāms, cilvēki neklausās. Te es esmu. Laikam atkal esmu noķēris akmeni sirdī. Kur vaina? Kur?

Cilvēka patiesi visdziļākā vēlme ir tikt saprastam. Tā ir sajūta. Tā ir viena no lietām, kuru ir grūti mākslīgi atveidot. Cik cilvēkus tu pazīsti? Cik? Es zinu cik! … Nevienu.

Vai esi iedziļinājies tur. Tur tālu iekšā, kur tik pašā prāts mierīgās nakts stundās ieslīd. Tad, kad esi patiesi viens un uzpeld tā viens doma, kas neļauj aizmigt pat noguruma pilnās naktīs. Šķiet viss ir un varētu arī dzīvot šādi – vienam. Bet tomēr ir tā viena sajūta. Tā nav iekāre, kas nobāl. Tā nav vēlme pēc kompānijas. Bet vienkārši saprast. Uzklausīt. Būt tur, kad visvairāk to gaidi.

Drusku pa druskai es esmu sevi atlobijis, lūkojot, vai spēs sasniegt to vienu vietu, kura tik ļoti pietrūkst.

Man ir bail būt šeit pesimistam vai reālistam. Pateikt, ka mani nesapratīs ir biedējoši. Tā ir lielākā baile, kuru esmu pazaudējies. Šķiet, ir jābūt citām, ir lielākas – beigas. Bet esot šeit. Mani biedē.

Lai kāda man būtu maska, lai ko es teiktu, es tomēr esmu vīlies un vientuļš. Vai tu mani saproti, Mazais?

VējaSkrējejs

Birkas:

atpakaļ

uztaisīts izmantojot cayman-theme no Jason Long. LICENCE