Burvīgs nihilisms

Negulēta nakts. Pastaiga agrā svētdienās rītā pēc cigaretēm. Šoreiz stiprākām kā parasti. Vienaldzība un nikotīns plūst manās vēnās, kamēr es, salstošām kājām, apgāju kvartālu.

Pilsēta. Te nekas nav skaists. Pelēkie nami liek domāt par vēlām nakts sarunām. Par to, ka vienmēr var atrast ko skaistu pat pašā tumšākajā vietā. Ne šodien. Es izbaudu dūmu mākoņus virs galvas un pavadā aiz manis.

Cik viss ir pelēcīgs! Pelēka pilsēta, sodrēju nosēta. Pelēki cilvēki. Pelēki nami. Un pelēkas ietves. Šķiet, es zinu kā skaitāmpantiņu katra pretimnākošā raizes un problēmas. Viss rakstīts to ģīmjos kā lasot dzelteno presi. Tur tas, un tur šitas. Tik pieliec garšvielas un tos krāsainos papīrīšus, kurus laiž gaisā jaunajā gadā. Jā, tie arī viņiem paliks atmiņā pelēki.

Cik daudz jēgas! Tik daudz bezjēgas. Viss ir tikai prāta stāvoklis, uz kura citi uzdzīvo. Cilvēku raizes, cilvēku vēlmes, paši cilvēki!

Bet šis nihilisms ir burvīgs. Ejot ar augsti paceltu galvu, man šķiet, es saskatu ko žilbinošu, neredzētu dārgakmeni uz pelēko māju sienām. Vai tas var būt? Šai pelēkajā pilsētā ir iespējams arī kas tik … ne pelēks!

Cerība aust no fragmentiem izkaisītiem pāri sienām. Vietām pārklāti ar jaunu pelēkumu, vietām – ar nogurušām acīm: tās ir skatījušas šis sienas gadiem, katru - zaudējušas savas krāsas. Šis sienas izgaismo raksti kā no pasaku grāmatas, ko bērniem pirms gulētiešanas stāsta. Te vēlējums, te cerība, te neķītrs kauns pār savu cilvēcību. Tur raizes, tur asaras un nogurums. Es atkal staigāju pa kapiem, šoreiz – atmiņu kapiem.

Bet burvība nezūd šai domai - ne vecais ir neglīts, bet nesaprastais. Te pelēkā pilsētā starp cilvēkiem, kas steidzas no vienas vietas uz otru un tad atkal atpakaļ, ir izkaisīti dvēseles kapakmeņi. Kaut paši mākslinieki jau sen pelēki kā pelni, tie izgaismo ceļu tiem, kam pelnu nasta par smagu ir.

VējaSkrējējs

Birkas:

atpakaļ

uztaisīts izmantojot cayman-theme no Jason Long. LICENCE