Par vienu mazāk

Šis stašts sākas tāpat kā citi. Pie kaut kādas vientulības sajūtas sākas aizraušanas. Sākas kopā būšana un tikšanās, bet kaut kur pa ceļu tālāk tomēr tas viss nomierinās, un es atkal redzu.

Par vienu mazāk. Par vienu aplinku mazāk.

Un tik un tā pēc visa šī teksta, es nezinu, ko darīt. Es nezinu, kā saprast pareizi, vai ir vērts.

Es tagad zinu, ko darīt. Es mēdzu palikt akls. Man ir jāizstāsta, ka šis ir tikai sākums. Ka es labprāt tiekos, pavadu laiku kopā un mazliet vēlāk redzēs kā būs.

Man ir jānosit iemīlēšanās un iekāre ātri. Lai varu redzēt, kāds ir otrs cilvēks. Lai varu redzēt, kas notiek. Lai varu saprast, kas notiks, kā reaģēs. Jāizmēģina, kas man ļoti patīk kopā un jāsaredz.

    Tiecies ar cilvēku, kuru tu nevēlies mainīt.

Kad es domāju, ko man vajag, es rakstīju, ka man ir svarīga gan domāšana, gan bauda. Bet arī ir būšana pašam. Man vajag laiku sev, ko es aizmirstu, jo mēdzu aizrauties ar otru cilvēku.

Man ir vairāk jāpiefiksē šī mana lielā vēlme izdabāt un būt kopā, kaut patiesībā es gribu darīt ko citu. Es vienkārši neredzu iemīlēšanās fāzē, ka, nē, dod man laiku pašam, man vajag atpūsties un izdarīt lietas.

Un tā es neredzu puišus, kuri tieši tā dara, kamēr es esmu iemīlējies.

Ja tā paskatās uz pagādni, vislabāk ir tieši bijis tas balanss starp kopā un atsevišķi.

Tas ir laika jautājums. Un tā tas ir jāpasniedz. Es esmu pieļāvis kļūdas ar puišiem, kurus es neesmu iepazinis, vai vienkārši neesmu devis viņiem laiku.

Lēnām un mierīgi vajag arī dzīvot nevis tikai teikt.

VējaSkrējējs

Aplinki

Ir četri naktī. Es esmu noskatījies lielu daļu no ziepju operas EastEnders. Un šis man ir jāatceras.

Psiholoģija ir dīvaina. Es caur piemēru, ko tikko skatījos, redzēju, cik daudz es esmu darījis nepareizi. Cik daudz patiesībā nav bijis tas, ko es gribu. Un cik ļoti es apbrīnoju cilvēkus, kas māk būt atklāti pret savām emocijām.

Skatoties Bena un Kaluma attiiecības, kā tās tajā seriālā izvēršas, es iemācos nosaukt lietas, kuras es gribu. Tas ir īpatnēji, ka es reti skatos ko tādu, bet katru reizi pēc mēnēša es savu emociju uzplūdā noraudu visu nakti, jo es redzu vērtības, kuras es gribu savā dzīvē.

Es esmu ļoti daudz koncentrējies uz seksualitāti. Esmu gandrīz vai pētījis visas nianses, bet katru reizi uzpeld mans provokatīvisms. Es katru reizi izaicinu uz kaut ko vairāk. “Kur ir tas vairāk?” es bieži vien jautāju.

Drīz aprīlī būs pagājuši 10 gadi kopš esmu “zaudējis nevainību”, bet tas neko nenozīmēs. Es zinu, ka tiekos bieži ar vīriešiem tāpēc, ka man ir emocijas, kurām nav bijuša piepildījuma. Tas sāp. Viss sāp.

Es tagad apzinos, ka daudz kas, ko es esmu darījis, ir dīvainu problēmu dēļ. Es neuzticos cilvēkiem. Un vēl joprojām esmu šausmīgi piesardzīgs. Nekad nelikt manīt sevi otram. Kaut pat, ja es esmu iemīlējies. Es nevaru saprast, kur ir tā robēža. Vai es baidos no sāpēm? Es nebaidos vilšanos, bet tomēr tā pagātne nāk līdzi līdz brīdim, kad es uztaisu šādu huiņu - visu nakti skatos seriālu, lai kaut cik justu, ka es neesmu tikai miesa; lai kaut cik justu to, ka ir cilvēki, kas vēlas uzticēties.

Bet, bet … es esmu nolaidis garām. Pēdējā laikā pārāk bieži. Man vai nu gribas pazust sevī un ne ar vienu nerunāt. Bieži vien palaižot pareizos mirkļus, kad vajag. Vai tieši otrādi - pieturos pie domām, par kurām es vienkārši šaubos.

Atzīt sev, ka ir bail tikt sāpinātam ir grūti, bet šis man ir jāatceras. Šis teksts tiešāk ārā.

Bet kur gan es varu atrast atbildi uz jautājumu, kā panākt, ko es gribu. Mani visu laiku māc šaubas. Man paliek arvien vairāk bail, ka mani varētu nesaprast, ka es palikšu tur, kur es esmu. Vai tiešām visi vīrieši ir tik … ne man. Es nezinu, ko darīt. Kļūstu provokatīvs, lai vismaz redzētu kaut cik no tā, ko gribu. Lai redzētu godīgu seju.

Dzīve laikam ir vienas vienīgas šaubas.

Šaubas par darbu. Šaubas par citiem. Šaubas par visu.

Es atceros, cik patīkami bija, ka ir kāds, kurš tevi balsta. Kaut es īsti nebiju tiešs, un tā bija mana kļūda, man tomēr ļoti palīdzēja tas, ka ir kāds, kurš vienmēr atgriežas pie manis. Es to tiešām augstu novērtēju. Pat gribēju viņu bildināt.

Bet, kā jau man māsa ir daudzas reizes teikusi, ir lietām jātiek pāri. Es to mēdzu sev tagad ilgi atkārtot, ka ir jātiek. Bet vēl joprojām es noraustos par katru iespēju savu bijušo satikt. Es esmu pēc šī visa laika ļoti dusmīgs. Es nekad nebiju domājis, ka es vilkšu (atkal) šādu akmeni sev līdzi. Es esmu dusmīgs par to, ka es palaidu cerību. Es esmu dusmīgs par to, ka biju akls. Es esmu dusmīgs par to, ka es paliku mierīgs un netiekos attiecībās pēc kā vairāk tad, kad man viss ir, bet otrs sagaida vēl daudz vairāk. Un tas mani nogurdina - man tik daudz nevajag.

Bet arī ir tā viena dīvainā lietā, kurai es nezinu atbildi. Es esmu sācis būt pārāk neitrāls. Tas it kā nav slikti, bet tomēr. Es prasu atļauju un nesaku, ko es tiešām jūtu. Tur varētu būt problēma. Nezinu, vai es neesmu nošāvis greizi, jo šis ir kļuvis automātiski un dīvaini.

Es esmu uztaisījis sev aplinkus. Pārāk daudz aplinkus. Es noliedzu sev, ka man svarīga iekāre. Es noliedzu sev, ka man vēl sāp. Es noliedzu sev, ka prasās, ļoti prasās kādu jauku vīrieti sev blakus.

Un šitā es daru katru reizi, kad es atrodu sevi bez partnera un vientuļu. Jā, es mēdzu sevi mānīt, ka patstāvīgie seksa partneri man palīdz. Zināmā mērā tā ir drošības sajūta, bet tādi nav spēles noteikumi. Tā ir plika iekāre. Un lai arī kā es baudas laikā gribētu, lai man nav jāiet prom, es tomēr, pirmkārt, meloju pats sev.

… un tā es iemācījos patiesu uzticību. Nezinu, vai tas būtu godīgi teikt, bet tomēr esmu daudz ko iemācījies. Iekāre nav slikta lieta, bet, kad tevi ir abi, neko citu nevajag. Nesaprotu, kāpēc es ātrāk to nesapratu.

Un tik un tā pēc visa šī teksta, es nezinu, ko darīt. Es nezinu, kā saprast pareizi, vai ir vērts.

Tieši un atklāti biedē cilvēkus. Neviens tak nav gatavs teikt, ka viņi tiekas ar citiem, jo jūtas vientuļi. Vai tāpēc, ka šoreiz uznāca vēlme pēc seksa. Tas ir īpatnēji, cik ļoti cilvēki ir rezervēti. Un es nesaprotu kāpēc. Es redzu sevī līdzīgas lietas, bet mans prāts to nespēj sagremot, ja es neatrodu piemēru ārpusē - piemēru tam, kāds es esmu kaut kādās situācijās.

Un sekss arī nav tas labākais veids. Jā, protams, cilvēki tā visu laiku iepazīstās un paliek, bet tomēr. Kas gan ir vairāk un kā to noteikt? Kādas ir tendences un kur ir tās maskas? Kādi ir tie aplinki, ko citi dara, lai es varu redzēt cauri?

Bet vienmēr es varu kļūdīties. Tas viss var būt mans veids kā iegūt informāciju. Tās visas uzticības problēmas grauž. Diezgan liela man laikam ir vēsture ar to - jau kopš pašas bērna kājas man ir bijušas problēmas ar uzticēšanos. Vai arī ar bailēm tikt sāpinātam, vilties. Priekš kam?


Es esmu nomierinājies. Sava veida cīņa pašm ar sevi. Izklaides un dzeršana - tas man nepalīdz. Piedzerties ir tiešām garlaicīgi un stulbi. Labi, ka tajā virzienā es neeju. Gribu izdejoties, tikt vaļā no tās visas enerģijas, kas iekšā ir sakrājusies un būt mierā. Šitā es sevi čakarēju, bet es nezinu, kā to mieru panākt. Es negribu sevi noslogot tāpēc, ka man kaut kas ir prātā un mēģināt aizmirsties. Ko gan citu var darīt?

VējaSkrējējs

Droši, droši, droši

Kā nelaime pienāca pirmdiena. Sarkanām aizpampušām acīm es piecēlos un jau sen bija jādodas uz darbu. Šis nogurums no šādām dienām mani neatstāja visu dienu. Centos koncentrēties uz monitoru un pumpēt iekšā kafiju līdz beidzot varēju doties mājās.


“Un?” es domāju, aizmirsis, kas notika brīvdienās. “Un bija labi.”

Kā jau es esmu rakstījis iepriekš būt, tā teikt, “savas fakultātes” sabiedrībā ir īpatnēji. Tagad jau šķietami redzu cauri visām spēlēm, visām īpatnībām un visiem, kas stāv maliņā. Te - aizmiršanās, tur - grūtsirdība, citur - bailes. Nezinu, vai es esmu visu pareizi nolasījis, bet par katru man būtu ko pastāsīt.

Tā es ar mazliet surstošu kaklu dejoju uz netīrās deju grīdas un smejos. “Ak, šie cilvēki!” es domāju par visām izrādīšanās vēlmēm. Tā šķietami es biju pāvu barā. Cits krāšņāks par citu, cits lecīgāks par citu. … Līdz man izgāza virsū vienīgo garšīgo koktēli. Atkal.

Īpatnēja ir tā vēlme doties uz turieni. Dažreiz tas asociējas ar tukša ledusskapja virināšanu. Kaut vairs neapbrīnoju citu nespēju apmeklēt to klubu skaidrā, es tomēr piefiksēju ātri arī slēptos mērķus. Es? Es gāju dejot, mēdzu sev teikt. Un šoreiz arī tā bija. Ielenkts vīriešu pūlī es aizvēru acis un aizmirsos, kur es esmu. Brīvība. Bija lieliski pavadīts laiks! Es nosvīdis lēnām virzījos uz mājām.

Un tad galva uzprāga. Ja dejojot es jau biju aizmirsies ritmos un skaņās, tagad es atcerējos, cik patiesībā būtu bijis forši, ja kāds man nāktu līdzi. Spontāni sāku skatīties telefonā, vai kāds nav uzrakstījis. Neviens. Apskatīju portālā apkārtni - nekas. Nē, ne nekas, bet tas pats: šis mani kaitinās; šis pats nezina, ko grib; šis nav spējīgs ko vairāk; šis - nē, tā nebūtu laba doma … kur viņš palicis?

Paķēris pa ceļam jaunu paciņu cigarešu, es aizvilkos līdz pagalmam. Alkohola sajūta nebija vispār - viss izgājis. Aizšķīlu cigareti un ļāvu domām lidot.

Uzpeldēja doma par jaunekli, kurš nesen baigi bija manī ieķēries. Interesanti. Kaut kā likās, ka viņā es redzēju sevi pirms 10 gadiem, kad vispār sāku rakstīt šo dienasgrāmatu. Cik viegla pieķeršanās, tik ātra, es apbrīnoju. Šī brīvība vienmēr ir atgādina. Bet tomēr tik bērnišķīga - puisis knapi ticis ārā no viena ķērāja nagiem slēpās ārā aiz stūra. Elsodams pīpēja. Puisis ne vīrietis, bet prātīgs. Cik sapratu no viņa draugiem, viņš, lai cik liels ballētājs būtu, vienmēr ir sapratis, ko viņš negrib. Gan ar sapratīs, ko arī grib!

Tad, kā par nelaimi, uzpeldēja pieķeršanās. Pauze. Ja atceros, es sev aizliedzu pieķerties. Pati nesenākā reize gadu garumā bija ļoti sāpīga, bet tomēr … uzpeldēja. Labi. Viss. Kas tur bija tāds, lai es 6 no rīta domātu par viņu? “Tu viņu pat neiepazini. Pilnīgi svešs,” teica saprāts. Es pasmējos par sevi - man patīk izbaudīt. Cik gan ļoti es novērtēju, ka pret mani izturas mīļi. Tas viss aiznes labās atmiņas - nu, un, ka nenoķēri, ka lēnām kontakts izgaida un neturas? Viņš bija jauks. Es nopūtos.

“Peldam tālāk?” es domāju, izvilcis nākošo zārka naglu. “Kur es paliku?”

Jā, es pārdomāju sevi. Kā man sevi ir jāparāda, lai būtu tāpat, lai būtu jauki? Es jau kādu laiku esmu jokojis, ka biju meklējis sev Radiatoru ziemas laikā. Tagad tas naivais jociņš ir kļuvis reāls. Man tas tiešām patīk! Kau kā pēc kāda laika, ja pārdomā kaut kādus mirkļus, var vieglāk saprast, ko īsti sagaida.

Es gribu iziet ārā no šīs spēles. Bet man šķiet, ka es esmu aizmirsis, kā runāt. Agrāk kaut kā šķiet, ka ir sanācis sarunāt pabūt tuvāk ar kādu jauku cilvēku. Tagad? Es nezinu. Ļoti iespējams uzmācas neatrisnātās lietas iekšienē. Dīvainā kārtā naids ir iespaiedis un netieku no tā vaļā. Bet ir miers vismaz par to, kas ir noticis.

Tā mēģinot tikt tuvāk, justies droši, esmu uzvedies īpatnēji pat priekš sevis. Kaut kā tas viss gandarījums, ka ir bijis jauki gulēt ar kādu kopā bez tipiskās spēles, ir ļāvis vairāk izpaust slēptās vēlmes. Es tiešām nezinu, vai var būt tā, kā es domāju. Es esmu piedzīvojis piemērus, ka var būt brīvība un saikne. Un reizē es esmu piedzīvojis to, ka tas viss arī turpinās. Ir grūti salīdzināt to, kas skaidri izprasts un par ko galīgi nav ne jausmas. Šaustu es sevi par to, ka man godīgums un atklātība ir ļoti svarīga. Es esmu piedzīvojis to smagāko, kas liek vēl vairāk tikt vaļā no to, ko esmu iemācījies.

Nezinu, … es gribētu mieru. Man tomēr vajag kādu ik pa laikam, ar kuru gulēt kopā.

Es tagad saprotu, ka pirms 5 gadiem tā vēlme satikties un iegūt pieredzi nebija tieši seksa dēļ. Es esmu cilvēks, kuram ir svarīgi pieskārieni. Un tagad, kad liela daļa man tuvu draugu vairs nav netālu, es reti gūstu kādu labu apskāvienu.

Īpatnēji, ka tas mani padara tādu pašu, kā pārējie portālos. Bet es vismaz varu to izteikt.

Ceru, ka piektdienas iemīlēšanās lēnām pagaisīs un otra izaugs. Redzēs ko priekšceļš dos!

VējaSkrējējs

Ko drīkst gribēt?

The deceiver says, he says
"You belong to me
You don't wanna breathe the light of the others
Fear the light, fear the breath
Fear the others for eternity"
But I hear them now, inhale the clarity
Hear the venom, the venom in
What you say inoculated
Bless this immunity

Fear Inoculum

Ir īpatnēji laiki pienākšu, es teikšu. Ir daudz pagājis tik īsā laikā. Bet es neko no tā nenožēloju. Tas nebūtu es.

Nesen man bija interesanta saruna ar vīrieti, kuru tajā laikā iepazinos. Mēs runājām par attiecībām un prasībām, par visu un neko. Bet viens īpatnējs jautājums man palika galvā: “Es es īsti vēlos no otra cilvēka?”

Pirmajā mirkļī es apjuku. “Ko? Kas?” es domāju. Tas likās tik dīvains jautājums, ka pat nebiju iedomājies to sev jautāt. Bet tiešām, ko gan es īsti vēlos no otra cilvēka? Ja paskatās dziļāk, kas īsti ir tā būtība un saskarme, pēc kuras es tiecos?

Visgrūtāk ir izzunāt ir izzināt sevi. Tas ir tas, ko es esmu secinājis, jo biežāk savas īpašības pamana tikai, kad tās citi tev atgādina. Līdzīgi kā ar čāpstināšanu. Ir tik ļoti liels pieradums, ka par netiek pamanīts, ka tas notiek. Bet tomēr ir lietas, kuras izzināt. Vajag sevi spiest un tiekties augt.

Es sāku tikties ar saviem draugiem, lai saprastu to gandarījuma atšķirību starp dažādiem cilvēkiem. Cik es esmu sapratis, ir jābūt tiešām īpašam cilvēkam, lai varētu sevi izprast esot vienam pašam. Šī tikšanās man atgādināja par lietām, kuras es izbaudu, kuras man šķiet īpaši vajadzīgas - kāds ir tas draugu tips, kas mani piesaista un ir visvairāk patīkamu būt ar.

Bet ārpus mājas dzīves jautājumi par to, ko man patīk darīt un ko es daru, kad man ir garlaicīgi, ir jau sen atbildēti. Tā daļa no šī bija atgādināt sev, cik man ir svarīgi, lai vīrietis, kurš man būs tuvākais ir spējīgs viegli iesaistīties ar savu pienesumu tajās lietās, ka man patīk. Es nebiju domājis, ka man tas ir svarīgi, bet ir.

Līdz šim es esmu redzējis no malas, ka man bieži vien patīk vīrieši, kuri nav tik ļoti spējīgi iesaistīties vau vispār kaut ko dot veidam, kā es dodu priekšroku atpūsties. Bieži vien vairāk piesaista pazušanu dzeršanā un stulbos jociņos. Es esmu tik daudz laikam sev teicis: “Cik, nu, var?” Un tomēr… ir jābūt balansam.

Ar šo sākot, es skatījos, kādi man partneri ir bijuši, kurus es esmu gribējis iltermiņā. Tas ir noderīgs solis saprast, kāds bija domu gājiens, kas piesaistīta un ko gaidīja.

Es atceros, ka studentu laikos man piesaistīja gan izklaides, gan arī prāts. Es nebiju domājis, ka šīs lietas var savienot. Bieži vien tie stereotipi jau ir rodušies no tā, ka tiem, kuri visvairāk grib uzzināt, vismazāk prasās izklaides. Bet kaut kā arī tā ideja ar laiku tika izaicināta un apgāzta.

Līdz ar darba sākšanu un citiem parvērsieniem dzīvē man mainījās tēls tam, ko es gribu. Iespējams šajā laikā es sāku iedomāties, ka es nevaru prasīt to ko gribu. Ir jāiztiek ar to, kas ir. Tas nav slikti, bet tā visa latiņa ir bijusi pārāk zema. Es esmu balstījies ir vienu labāko īpašību un neesmu skatījies kopumā.

Ja cilvēks, kurš pragmātiski apsver, kādam būtu jābūt viņa partnerim, tad īsti nevar balstīties uz vienu daļu no cilvēka. Tā nav sadalāma lieta. Var, protams, ņemt kompromisus, bet cik? Lai saprastu, ko grib, ir jāsāk ar ko negrib. Šajā gadījumā - melanholija.

Par melanholiju es saucu dīvainu, bieži vien pesimistisku gremdēšanos atmiņās. Cilvēks pats sev sadragā garastāvokli, lai čakarētu gan sevi, gan citus. Bieži vien uzpeld šaubas par to, kas notiek dzīvē, un nespēja to apvaldīt. Šī melanholija ir redzaa daudziem cilvēkiem, bet, cik es esmu redzējis, ne visi ir spējīgi to savaldīt. Tas man ir dīvaini. Kaut pats es esmu juties drausmīgi, kaut kā tomēr es pavelku sevi atpakaļ uz ceļa, kuru gribu iet.

Bet… ne tikai raksturs. Esmu domājis, vai es gadījumā nemēģinu noliegt savu iekāri. Bieži vien ir bijis tā, ka pavelkos uz vīriešiem, kuru jaukums un labsirdība pārspēj iekāri, bet tomēr nav tas. Nav man. “Vai man tomēr ir jāatdzīst, ko es īsti iekāroju?” es sev vienreiz jautāju.

Ar iekāri man ir bijušas dīvainas attiecības. Iekārot ir vienkārši, bet sagaidīt grūtāk. Pieredze bieži vien man ir parādījusi to, ka vīrieši, kurus iekāroju vairāk spēlē spēles, apzinās sevi un to izmanto it kā nekas cits neeksistētu par to tēmu. Apmātība par sevu ķermeni liek vienkārši mest ar ķieģeli.

Interesantākais ir tas, vai tomēr man nevajadzētu sev atļaut - gan iekārot, gan meklēt ko vairāk. Izklausās pēc “sapņu puiša”, bet tādi ir. Tur tā problēma! Ja reiz esi ticies (un pie tam ļoti jauns) ar puisi, kurš bez tā, ka viņš nevarēja atļauties izpētīt kopības būšanu, ir visvairāk atbildis tam, kā man patīk, es druasmīgi. Tas ir piemērs, ka paceļ satiņu un liek justies neapmierinātam ar katru vilšanos un katru vēlmi tiešām būvēt.

Tad ko gan drīkstu gribēt?

Laikam visu. Tas ir tik vienkārši, ka pat grūti noticēt, ka var atbildēt ar vienu vārdu. Es drīkstu gribēt būt kopā ar iekārojamu vīrieti. Es drīkstu gribēt atrast kādu, kurš ir gatavs maniem domu lidojumiem.

Un tā sagaidīšana. Tas ir tas. Es no otra sagaidu savu pusi. Es sagaidu kompanjonu. Es sagaidu, ka otrs būs pats.

Bieži vien ir tā dīvainība, kas man dažreiz šķiet ir diezgan bojājoša, - mēs būšanu kopā iedomājies kā būšanu pusītēm no viena vesela. Tā nav. Tas rada līdzatkarību, kas vēlāk rada nespēju runāt un izrunāt lietas tā, kā tās tiešām ir. Šī noturība pie savas esības ir ļoti svarīgi - otram nekad nav jāatdod sevi otram. Ir jādalās. Tas, man šķiet, ir daudz veselīgāk nekā pazaudēt sevi.

Lai arī kā man ir pēdējā laikā gājis. Un lai arī kādus tiltus es esmu dedzinājis, ļoti ceru, ka šo atcerēšos.

VējaSkrējējs

Meaning is a jumper that you have to knit yourself

Es vēlētos tagad nosist laiku. Paskatīties kādu video mo mūžīgās YouTube kolekcijas vai kādu filmu. Bet zinu, ka man vajag rakstīt. Īsti lielas domas vēl galvā nav. Bet savārstījumi tomēr uzpeld līdz apziņas virsmai.

Kaut kā esmu pieņēmis mainīt visu, kas ar mani notiek. Es tiešām nezinu, vai man pietiks tam spēka, un es neaiziešu vecajās sliedēs. Jūtu, ka man nav lielas izturības darīt to, kas man būtu labāk, jo vecie ieradumi paši par sevi atgādina. Bet sāku ar izzināšanu.

Reiz sanāca vakars, kur mani uzaicināja pasēdēt pāris pseido-draugi. Zvans. Vai nevēlies mums pievienoties? “Kas ir mēs?” es jautāju. Nometa klausuli. Pārklausīšanās, kā es vēlāk noskaidroju. Bet es tomēr aizgāju līdz iecienītajam krodziņam. Pasēdēju, paklausījos tos pašus stāstus, tos pašus jokus. Nekā, es domāju. Es neredzu neko šajos cilvēkos, kas mani papildinātu. Pusgadu notriekts laiks alkoholā un paģirās, lai toreiz mans puisis iepazītu daļu no tā, kas man patika.

Līdz devāmies mājās. Biju vīlies, bet nobriedis ko mainīt. Tur arī viņš - Mazais - bija. Grūti. Ne es sapratu, kas notiek, ne es sapratu, kas notiks. Vajadzēja atbildes. Pie durvīm, līdz kurām vēl es spēlēju ignorēšanas spēli, es tomēr viņu uzrunāju. Jautājums, kuru es neatceros, bet atbilde bija nē. Vajag uzskriet pēc šķiltavām, es aizcirtu durvis viņam deguna priekšā. Mazliet vīlies par tādu atbildi un aizdomājies, tiku augšā. Pārāk daudz neatbildētu jautājumi bija, ka pat aizmirsu pateikt, lai pagaida - ir jāizrunā lietas.

Paķēris šķiltavas skrēju lejā, zvanīju - pagaidi, mums jāparunā. Tā mazliet noskrējies un neveikls, tomēr sāku viņu iztirzāt.

Atceros, ka šādā stāvoklī es sen neesmu bijis. Milzīgā pašdisciplīna man nav atļāvusi parādīt manu neveiklību, pieķeršanos un nepieciešamību pēc otra cilvēka. Bet tomēr es biju nolēmis, ka vajag izrunāt ar bijušo, kas gan ir noticis greizi.

Mēs esam pārāk dažādi, viņš vienmēr ir atkārtojis, un es nekad neesmu ticējis. Es vēl tagad neticu un nekad neticēšu, jo mēs nebijām pārāk dažādi. Mēs nespējām izrunāt, kas ar mums notiek. Katra reize, kad kāds no mums mēģināja, otrs nenāca pretī. Atmeta frāzi un, negribēdams izjaukt mieru, apklusa. Tā tāds miers bija - nekāds. Tikai mirkļos, kad saprāts vairs nejaucas iekšā bija atbildes formā, kas ir pats sliktākais - dzērums, nespēja koncentrēties, izrunāt, strīdi.

Tas vakars deva atbildes, kuras nožēloju. Pārāk daudz neglītas patiesības, pārāk daudz, lai sagremotu. Mana doma pirms diviem mēnešiem, kad mēs pārrunājām, ka mums ir problēmas, bija paņemt pauzi. Laiku kam jaunam mazliet. Spēt ar jaunu skatījumu paskatīties vienam uz otru. Tas ļoti sāpīgā veidā arī notika. Bet mēs nerunājām. Dzērāji iznīcināja domu, pie kuras gribēju turēties - cerībā.

Es sapratu, kā es veidoju attiecības, kādas ir galvenās vērtības. Ne jau fakta pēc. Vai kā citi - attiecības, strīdi, neieredzēšana. Es tā nekad neesmu to būvējis. Vienmēr esmu uzturējis cerību, vienmēr bijis pie domas, ka mani bijušie vīrieši ir vēl mazliet tagad mani esošie. Nav lauztas sirds, nav naida. Ir tikai laiks, kurā viens otram ir bijuši tuvākie.

Tovakar es sapratu, ka man bija iespēja atjaunot attiecības un izdarīt pareizi - dod ziņu, ka nekas nav beidzies, ka vēl viss ir iespējams. Es atceros to, ka tolaik es nevarēju sagremot to, kas bija noticis. Man nebija atbildes. Es nebiju gatavs. Un, lūk, tāpēc pseido-draugiem ir jāiet, kur acis rāda. Man bija nojausma, ka viņi un arī citi nedomā, kāda ir mana dzīves uztvere. Katra reize, kad mēģinu parādīt savu domāšanu, tas pazūd jokos, zobošanās, pazemošanā un nenoteiktībā. Viņi pielika savu roku tam, ko visaugtāk novērtēju. Lai viņiem laba dzīve bez manis!

Tonakt pēc sarunas par bijušo es mājās raudāju. Pazudu savā pasaulē. Lai arī cik saprāts smietos par sevi, es biju pārāk vīlies sevī. Kāpēc man šādām ļoti svarīgām lietām vajag tik daudz laika, lai saprastu? Kāpēc nesanāk izrunāt lietas? Un galvenais - kāpēc tev nebija uzticības man? Vai arī nav bijušas nekad.

Sevis žēlošanas uzplūdā es rakstīju viņam, ka viņam ir jāatgriežas. Jāpamet savs pārāk ātri dabūtais ārzemnieks un jāatgriežas. Lai arī cik es sev teiktu, ka tā nav laba doma, saprata balsi pirksti nedzirdēja. Bija tikai vilšanās sajūta par sevi, zaudējums savai būtībai un pirmā lauztā sirds.

Pagājušo nedēļu es raustījos kā pārlietojies enerģijas dzērienu. Naktis ar nomierinošajām zālēm kaut kā palīdz, bet tās prātu nesakārtos.

Man teica, ka man ir jāmainās; ka es esmu parāk nenoteikts, pārāk vispārīgs, pārāk mainīgs. Tā būtu kļūda, man šķiet, ja es nogremdētu to visu dažādību, iespaidus, redzējumu un spēju iedziļināties. Vai tiešām man ir jākļūst vienpusējam? Kāda no tā jēga? es Mazajam jautāju. Bet viņš man tikai atbildēja to, ka viņš nesaprot, kāpēc es pieminu egoistiskas filozofijas, kāpēc es mētājos pa tematiem, kāpēc es esmu tāds, kāds es esmu.

Bija daudz labāk parunāt ar māsu, pāris draugiem. Aizbraukt burāt brīvdienās, pasēdēt ar Mežinieku vakarā, pastaigāt ar māsu pa Rīgu. “Cita pasaule, vai ne?” viņa man visticamāk teiktu.

Nav tā, draugi teica, ka es plātos ar idejām un izliekos, kas es neesmu. Es vienmēr esmu bijis ar plašu skatu uz pasauli. Vienmēr ieinteresējies par visu un visiem. Tās visas runas, kurām nav sākuma, vidus un beigu, ir tikai tāpēc, ka es redzu tajās lietās vērtības, ko es vēlos kultivēt sevī - pašdisciplīnu, godprātību, skaidru redzējumu, patiesu mīlestību, godīgu dzīvi, patiesu viedumu. Es nekad neesmu domājis vai strādājis pie tā, kā to pasniegt citiem, jo visiem, kuri mani zina, ir vienmēr bijusi vēlme iedziļināties manā strupajā runā, nepareizi izvēlētajos vārdos vai vispār domu vēmekļos.

Bet es esmu sapratis, mana dzīves jēga ir attīstība pati par sevi.

VējaSkrējējs

Iespaidu terapija

Ir pagājuši deviņi gadi kopš es rakstu šo publisko dienasgrāmatu. Daudz kas ir noticis un daudz kas ir noticis pa laiku kopš pēdējā ieraksta.

Es nācu mājās pēc pasākuma. Paēdis, neatvadījies no paziņām vai draugiem (kas gan zin’, kas viņi man ir). Ar senu seno dziesmu My December uz austiņām es gāju. Visu vakaru es lasīju šo emurāru. Es smaidīju. Smējos par sevi, domāju par sevi, atkārtoju sev. Biju aizmirsis, kas gan ar mani pa šiem gadiem ir noticis. Bet es esmu atpakaļ. Savācis savas domas diez gan bēdīgos laikos. Es rakstu.

Laiks mazliet pagāja, un es atkal biju atpakļ pie Mazā. Visu šo klusēšanas laiku es biju ar viņu kopā. Jau iepriekš redzēju, ka citiem rakstītājiem tā ir. Viņi apklust. Rutīna noēd visu, ko grib uzrakstīt. Visam, kam gribas vēltīt domas, vairs nav laika. Vieglums iestājas galvā un vairs negribas neko.

Bet nav bijis viegli. Ja iepriekš esmu centies runāt, atrast kopsaucēju, atrast vienojošo, es pazudu. Starp divām pusēm bija klusums, neērts klusums. Varētu ko teikt, bet, lai arī kā meklētu ar ko sākt, viss beidzas ar “Tas nav svarīgi”, “Viss chill” vai, kā es saku, akmeni sevī.

Šoreiz cerības pirmās nenomira. Pašam ir jādot tas trieciens, lai apklust un beidz truli džinkstēt ausīs. Kas tika noklusēts skaidrā, viss birā ārā tiklīdz alkohols tika pieminēts. Kā gan citādi, lai es tieku klāt? Kā lai citādi es uzzinu, kas nav labi?

Nav labi viss. Cīņa ar vārdiem un dažreiz dūrēm. Naids, nespēja un smagi laukakmeņi mesti. Pazūd krāsas visam iepriekšējam, kas piedzīvots. Pazūd nozīmes. Pazūdu es. Lai arī cik riebīgs būtu es, es neesmu Tāds. Šim bija jābeidzas.

Es laikam biju aizmirsis, ka esmu cerību cilvēks. Ne velti bija pagājuši vairāk kā divi gadi. Kopš dienas, kad dabūju atbildi, ka mēs vairs neesam nekas, es nedomāju par to, kas ir noticis. Biju ārzemēs. Atpūtos. Bet pēc ceļojumiem ir jāatgriežas atpakaļ. Un arī pēc notikumiem ir jāapsēžas un jāpadomā.

Viss sākās kā lavīna. Viens slikts notikums pēc nākošā. Nozagts ritenis, nomiris kaķis, un uzpeldēja milzīga vilšanās. Es domāju: “Tu redzēji izmaiņas. Tu uzķēries uz bēdām un līdzjušanas. Tu centies būt blakus.” Un es salūzu. Sirds sāpēs spiedzās smadzenēs kā īlēns uz lobotomiju. Pārņēma neziņa. Bailes par to, kas cilvēki īsti ir. Kas vispār var notikt? Vai maz ir tā, kā agrāk?

Es pazudināju sevi vieglprātīgās domās. Man gribējās, lai tā tas būtu. Lai tik izspiež ārā to, kas man bija galvā. Lai vismaz izklīst domas galva, un man ir vieglāk.

Bet es nebiju mainījies vienīgais. Man sākās iespaidu terapija.

No katra vīrieša, ar kuru satikos, bija jauka attieksme. Man jautāja par to, kas notiek manā dzīvē, kā es tieku ar to galā. Bija sapratne, bija vēlme palīdzēt. Es nezinu kā, bet tas viss sāka augt. Mirklī, kad jutos vissliktāk, mani gribēja satikt puisis, kas man atgādināja visjaukākos mirkļus. Kā terapijā es atgriezos atpakaļ pie spējas tikt ar sevi galā un izdarīt to, kas jādara. Mazliet bēdīgs vēl joprojām, bet izmaiņas notiek.

Kā kulminācijā es tagad rakstu. Par to, kā pēdējā tikšanās man liek pārdomāt, kas gan ar mani notiek. Un arī, kas ar viņu notiek? Sajūta tāda, kā būtu iemīlējies. Vai arī drīzāk pateicīgs par laiku, ko pavadījām kopā.

Es atceros viņu jau kādu laiku. Iekāri tolaik es izmetu miskatē, lai netraucē. Es tagad es mulsu. Mulsu kā agrā jaunībā, nezinādams, ko darīt, ko paredzēt. Es nezinu domājis, ka tā tas viss notiks. Laikam ir mirkļi, kuros es vēl esmu naivs. Bet tomēr es atceros to, kā simpātijas dominēja par galvu. Iekāre izgaisa, un, lai arī es sāku atpazīt tā vakara mērķus, es pazudu viņa skatienā.

Skatoties paplašinātajās zīlītēs, es smējos. Es sevi vairs nepazinu! Es gribēju palikt viņa rokās tāpat vien. Kaut nezina vēl par sevi atgādināja, es jutos droši. Šī terapija man palīdzēja.


Es domāju, ka paņemšu laiku sev. Mierīgāk paskatīšos uz dzīvi, lai izveidotu atkal jaunu dzīves prieku un vēlmi darīt ko interesantu un jaunu.

VējaSkrējējs

Unslept night

And again I haven’t slept. It’s actually been two months since I did this last time. What was on my mind? Let’s not sleep and watch movies all night long!

Movies was nice through my mind was throwing different staff around. But at last I’m settled down on 7 am and with my mind.

There’s been a lot there recently. Of course boys. But that again isn’t the point. I’m again and again keep asking myself: What am I looking for? What have to change to feel good? Wasn’t it enough some time ago?

I’m here. So it wasn’t enough. I was complaining about other’s character, timing and getting lost in perpetual need. The Little One was getting lost. And yet I still ave some baggage from the time I was with him. It was nice and sweet but it wasn’t. This had have to be written. Am I looking for something that isn’t there?

I think and I hope that I have grown older. Years have passed and I can see other’s in different light. And it’s not the same as years ago.

Still … still I want the same - everything. Naive and yet hopeful. I still get hooked by the looks. I still get exited by the figure. In same time I now can tell: It’s not for me.

It’s hard. Of course it’s hard, I tell myself. Is it too much? Or it’s not enough? I don’t know. Maybe I’m lost. Maybe I’m not. Maybe it’s the right path - high expectations and no fucks given. Sis’ would say that!

Am I really looking for kindness? Nowadays it’s an old school idea, outlandish. It’s seems like that when I go out. Or isn’t?

Sex, drugs and parties. Is it for me? I’d prefer sleeping, hot tea and maybe adventures in nature. I feel need for … everything. And yet … am I able to describe what I really do like? Is mu state at this insomnia allows to write what’s on my mind truly?

Everything. I describe my desires with this one word. I live to enjoy. Sometimes hormones kick in and I’m crazy but most of the time I’d love just to lay near by and enjoy silence. I’d enjoy wine and talks. I’d would enjoy doing something. Some adventures, some rest. I’m so tired. So much tired. It’s a miracle I don’t call everything a bullshit and run away. I have too much hope in me.

But I want to tell myself - I can find this everything I’m looking for. It’s more familiar and it seems a good idea.

Date me Just date. Look in eyes and smile.

Vai tu mani saproti?

Laiks ir pagājis. Diemžēl daudz laika ir pagājis. Iespējams, pa šo laiku es esmu aizmirsis to, pie kā es ļoti vēlos turēties. Varbūt es esmu pazaudējis daļu sevis, ejot aplinkus. Varbūt es esmu pazaudējis daudz ko.

Tā bija sajūta. Tā nebija darbība. Laiks, kuru pavada kopā, laiks, kuru cenšas aizpildīt, lai būtu labi. Es jūtu, ka ar varītēm tiecos pēc tās. Ikdienas šķēršļi liek attiet no tā, bet es vēlos atgriezties uz ceļa. Sasniegt un turpināt.

Vai tu mani saproti? Es tu maz saproti, kur es vēlos doties? Ir šī vieta. Dziļi, dziļi. Es par to nerunāju, bet to var just. Tā vēlme, ko mēs cenšamies aizpildīt. Vēlme, kura spiež iet uz priekšu. Vēlme, kas liek tiekties pēc tuvuma.

Bet, nē, ak cilvēki! Lai cik kā es censtos izteikt vārdos to, kas nav izsakāms, cilvēki neklausās. Te es esmu. Laikam atkal esmu noķēris akmeni sirdī. Kur vaina? Kur?

Cilvēka patiesi visdziļākā vēlme ir tikt saprastam. Tā ir sajūta. Tā ir viena no lietām, kuru ir grūti mākslīgi atveidot. Cik cilvēkus tu pazīsti? Cik? Es zinu cik! … Nevienu.

Vai esi iedziļinājies tur. Tur tālu iekšā, kur tik pašā prāts mierīgās nakts stundās ieslīd. Tad, kad esi patiesi viens un uzpeld tā viens doma, kas neļauj aizmigt pat noguruma pilnās naktīs. Šķiet viss ir un varētu arī dzīvot šādi – vienam. Bet tomēr ir tā viena sajūta. Tā nav iekāre, kas nobāl. Tā nav vēlme pēc kompānijas. Bet vienkārši saprast. Uzklausīt. Būt tur, kad visvairāk to gaidi.

Drusku pa druskai es esmu sevi atlobijis, lūkojot, vai spēs sasniegt to vienu vietu, kura tik ļoti pietrūkst.

Man ir bail būt šeit pesimistam vai reālistam. Pateikt, ka mani nesapratīs ir biedējoši. Tā ir lielākā baile, kuru esmu pazaudējies. Šķiet, ir jābūt citām, ir lielākas – beigas. Bet esot šeit. Mani biedē.

Lai kāda man būtu maska, lai ko es teiktu, es tomēr esmu vīlies un vientuļš. Vai tu mani saproti, Mazais?

VējaSkrējejs

Burvīgs nihilisms

Negulēta nakts. Pastaiga agrā svētdienās rītā pēc cigaretēm. Šoreiz stiprākām kā parasti. Vienaldzība un nikotīns plūst manās vēnās, kamēr es, salstošām kājām, apgāju kvartālu.

Pilsēta. Te nekas nav skaists. Pelēkie nami liek domāt par vēlām nakts sarunām. Par to, ka vienmēr var atrast ko skaistu pat pašā tumšākajā vietā. Ne šodien. Es izbaudu dūmu mākoņus virs galvas un pavadā aiz manis.

Cik viss ir pelēcīgs! Pelēka pilsēta, sodrēju nosēta. Pelēki cilvēki. Pelēki nami. Un pelēkas ietves. Šķiet, es zinu kā skaitāmpantiņu katra pretimnākošā raizes un problēmas. Viss rakstīts to ģīmjos kā lasot dzelteno presi. Tur tas, un tur šitas. Tik pieliec garšvielas un tos krāsainos papīrīšus, kurus laiž gaisā jaunajā gadā. Jā, tie arī viņiem paliks atmiņā pelēki.

Cik daudz jēgas! Tik daudz bezjēgas. Viss ir tikai prāta stāvoklis, uz kura citi uzdzīvo. Cilvēku raizes, cilvēku vēlmes, paši cilvēki!

Bet šis nihilisms ir burvīgs. Ejot ar augsti paceltu galvu, man šķiet, es saskatu ko žilbinošu, neredzētu dārgakmeni uz pelēko māju sienām. Vai tas var būt? Šai pelēkajā pilsētā ir iespējams arī kas tik … ne pelēks!

Cerība aust no fragmentiem izkaisītiem pāri sienām. Vietām pārklāti ar jaunu pelēkumu, vietām – ar nogurušām acīm: tās ir skatījušas šis sienas gadiem, katru - zaudējušas savas krāsas. Šis sienas izgaismo raksti kā no pasaku grāmatas, ko bērniem pirms gulētiešanas stāsta. Te vēlējums, te cerība, te neķītrs kauns pār savu cilvēcību. Tur raizes, tur asaras un nogurums. Es atkal staigāju pa kapiem, šoreiz – atmiņu kapiem.

Bet burvība nezūd šai domai - ne vecais ir neglīts, bet nesaprastais. Te pelēkā pilsētā starp cilvēkiem, kas steidzas no vienas vietas uz otru un tad atkal atpakaļ, ir izkaisīti dvēseles kapakmeņi. Kaut paši mākslinieki jau sen pelēki kā pelni, tie izgaismo ceļu tiem, kam pelnu nasta par smagu ir.

VējaSkrējējs

Citādi normāli; meklējot ko savādāku

Laiks jau ir diezgan ilgs pagājis. Šķiet, ka esmu aizskrējis tam pa priekšu. Tagad ir daudz kas mainījies tajā, ko es pamani, redzu un arī kur es vēlos atrasties. Būt gejam nav viegli.

Šoreiz es kārtējo reizi redzu, ka daudz kas, kas tiek pasniegts man vai geju auditorijai, ir neatbilstošs tam, ko es sagaidu. Dažādība nav tik dažāda (ja neskaita pornogrāfiju). Bieži vien māca doma, ka pārāk daudz tiek stereotipizēts, un es atkal gribu tikt no tā nostāk. Esmu redzējis, ka pasaule ir daudz savādāka, bet tomēr vienas un tās pašas klišejas un ne tikai “normālu” lietu.

Jā, protams, gejiem ir “savas” problēmas, lietas un subkultūra, bet tomēr tas viss ir pasniegts tik egoistiski, ka pilnīgi izskatās, ka viņu būtība tiek visupirms definēta ar vārdu “gejs” un tikai pēc tam “cilvēks”. Un tas ir nomācoši.

Sākumā, laikā, kad pāris lietas ir bijuās aktuālas, man tas nelikās kaitinoši. Tagad, ja tas viss gayness ir par daudz, tas ir ļoti, ĻOTI kaitinoši. Zināmiem cilvēkiem var piedot. Ir bijušas arī nopietnas sarunas un tamlīdzīgi, bet man vienmēr ir jautājums: “Why the fuck you need this shit?”

Ar tiem vārdiem es parasti nostājos malā no popkultūras un atļaujos pastāvēt malā, kamēr gays get shit. Bieži vien arī nodomāju, ka paši saņem to, ko viņi sagaida: drāmas, problēmas un diezgan muļķīgas un stulbas sitācijas. Plus vēl visus pārējos “priekus”, kurus var noķert.

Es esmu redzējis normālību. Tādu, kas neuzsver savu piederību, bet pārstāv cilvēcīgumu. Tādu, kas to visu uztver tikai kā īpašību nevis būtību. Tas gadās aprindās, kur cilvēki ir dažādāki un ir domājuši, kas viņi ir, kā sevi pasniegt un kam tad īsti sekot.

Bet sākās viss ar to, ka es gribēju redzēt savu domu un varbūt situāciju attēlojumu medijos, kurus es lietoju. Tad ir svarīgi. Tas raisa piederības sajūtu un sapratni pašam par sevi, gan arī mazina citu cilvēku iedomas par to, kādi tie geji ir. Filmās tās ir maz, anime vēl mazāk.

Man jau šķiet, ka vajag pasniegt savādāk: ir gan popkultūra, ir gan vienkāršība, ir gan malā stāvošie un ir netipiskie. Es esmu netipiskais.

VējaSkrējejs

uztaisīts izmantojot cayman-theme no Jason Long. LICENCE